Returning Customer
I am a returning customer
Register Account
If you already have an account with us, please login at the login form.
Your Account Has Been Created!
Congratulations! Your new account has been successfully created!
You can now take advantage of member privileges to enhance your online shopping experience with us.
If you have ANY questions about the operation of this online shop, please e-mail the store owner.
A confirmation has been sent to the provided e-mail address. If you have not received it within the hour, please contact us.
Izrakstīties
Jūs esat izrakstījies no sava konta.
Jūsu iepirkumu grozs ir saglabāts, un tajā esošās preces tiks atjaunotas, tiklīdz jūs atkal pierakstīsieties savā kontā.
Autors: Arhimandrīts Mihaēls
Nosaukums: Svētceļnieka dvēseles atklājumi
Iesējuma veids: cietie vāki
Lappušu skaits: 240
Izmērs: 17,0 cm x 11,5 cm x 1,8 cm
Valoda: Latviešu
Grāmata tiek izplatīta ar Romas katoļu baznīcas kardināla Jāņa Pujata svētību
“Svētceļnieks: Man šķiet, ka neviens nav slavējis klusuma vērtību vairāk par Sv. Jāni Pakāpnieku, kas saka: “Klusums ir lūgšanas māte; tas atgriež no grēku važām un nemanāmi ved no netikuma tikumos, tuvāk debesīm.” Arī Jēzus Kristus pats rādīja klusuma vērtību, bieži pametot savu darbību ļaužu vidū un aizejot kalnos, lai lūgtos mierā un klusumā. Kontemplatīvie eremīti ir baznīcas pīlāri, kas ar savām nemitīgām lūgšanām uztur patieso dievbijību. Pat senos laikos bija daudzi dievbijīgi pasaulīgie cilvēki, pat karaļi un augstmaņi, kas gāja pie eremītiem, lai prasītu padomu lūgšanās. Nenoliedzami, klusais eremīts caur savu apslēpto svētceres dzīvi spēj darīt labu tuvākam un sniegt citiem veselīgu ierosmi.”
Šis darbs tapa 19. gadsimta otrajā pusē un ātri vien izplatījās pirmām kārtām jau ar roku rakstītos eksemplāros. Drīz vien to sāka arī drukāt. 1884. gadā klajā nāca jau ceturtais grāmatas izdevums. Jāsaka, ka pirmie izdevumi sastāvēja tikai no grāmatas pirmajiem četriem stāstiem. Jau 1911. gadā Krievijā tika izdots grāmatas papildinātais izdevums divos metienos. Pirmajiem četriem stāstiem tika pievienoti piektais, sestais un septītais. Pievienotie, roku rakstītie, tika atrasti Optinas stareca – sirdsskaidrā Ambrozija arhīvā. Ir liels jautājums, vai šie pēdējie stāsti pieder vienam un tam pašam autoram. Ir versija, ka tos uzrakstījis pats starecs Ambrozijs.
Eksistē Svētceļnieka dvēseles atklājumu dažādas redakcijas, dažādi izlabotie un papildinātie izdevu- mi. Svētceļnieka dvēseles atklājumu tagadējā versija pieder svētītājam Teofanam Vientuļniekam. Viņš šai grāmatai piešķīris kanonisku veidolu.
Ilgu laiku valdīja uzskats, kas tika atspoguļots arī grāmatas izdevumos, ka tās autors palicis nezināms. Taču klajā ir nākusi informācija, ko apliecina svētmoceklis Pāvels Florenskis, ka grāmatas sākotnējās versijas autors bija Selenginas Svētās Trijādības klostera arhimandrīts Mihaēls. Turpmākie pētījumi šajā sakarā apstiprina priestera Pāvela apgalvojumu.
Grāmatā ir viena tēma, kas nebeidz mulsināt ticīgo prātus, un proti, tēma, kas skar Jēzus lūgšanas īstenošanu dzīvē, tās praktizēšanu.
Sirdsskaidrais Atona Paīsijs liecināja, ka Jēzus lūgšana ir kļuvusi par modes lietu. Mode izkropļo būtību. Visi grib kļūt garīgi zibens ātrumā. Geronda Paīsijs norāda, ka cilvēki ir zaudējuši grēku nožēlas sajūtu. Viņi grēko, bet sirdsapziņa ir kā mirusi. Vai tādā stāvoklī ir iespējama Dieva atziņa? Daži speciālisti uzskata un pat sludina, ka Jēzus lūgšana ir taisnākais ceļš uz nirvānu. Viņi skaita šo lūgšanu kā uzvilkts pulkstenis, jo grib pēc iespējas ātrāk sasniegt apgaismību. Cilvēks savā grēcīgumā maldās dziļā tumsā un sarežģī pat pašas vienkāršākās lietas. Mūsdienu modernajam cilvēkam šķiet, ka svētie tēvi savu augsto garīgo stāvokli ir sasnieguši, pateicoties kādām speciāli izstrādātām metodēm, kuras tiek atklātas slepenībā tikai izredzētajiem.
Ja mēs spēsim atbildēt uz principiālu jautājumu: “Kas ir patiess garīgums un kas ir garīgās dzīves mērķis?”, tad arī spēsim apjēgt lūgšanas būtību un pasargāsim sevi no pievīluma stāvokļa.
Reiz sirdsskaidro Atona Paīsiju apmeklēja kāds tuksnesī dzīvojošs mūks. Viņu bija uzveikusi ziņkārība, un viņš gribēja pārliecināties, vai tiešām tēvs Paīsijs atbilst tam, ko par viņu dzird runājam. Mūks veselas trīs stundas lasīja tēvam Paīsijam lekciju par Jēzus lūgšanu. Viņš bija izlasījis visu iespējamo literatūru, ko vien varēja dabūt šajā sakarā, un iedomājās sevi esam lietpratēju. Geronda Paīsijs pacietīgi klausījās.
Mūks sacīja: “Ja lūdzējs nonāk šādā stāvoklī, tad ar viņu notiek tas un tas, bet, ja tādā stāvoklī, tad viņš tiek apskaidrots ar to un to… Kādā garīgā stāvoklī, geronda, jūs atrodaties?”
“Kādā stāvoklī es atrodos? Nekādā stāvoklī es neatrodos.”
“Ko tad jūs šeit darāt?”
“Ko es šeit daru? Es lūdzu Dievam, lai Viņš dod man atzīt pašam sevi. Ja atzīšu sevi, tad iegūšu grēku nožēlu. Ja būs grēku nožēla, atnāks arī pazemība, bet tad – Svētība. Tāpēc arī lūdzu: grēku nožēlu, grēku nožēlu, grēku nožēlu. Pēc tam Dievs sūta Savu Svētību.”
Uz jautājumu, kas palīdzēs mums veikt Jēzus lūgšanu, geronda Paīsijs atbildēja: “Mūsu grēcīguma izjūta un pateicība Dievam par Viņa dāvanām palīdzēs mums veikt šo lūgšanu godbijīgi, nevis mehāniski.”
