Returning Customer
I am a returning customer
Register Account
If you already have an account with us, please login at the login form.
Your Account Has Been Created!
Congratulations! Your new account has been successfully created!
You can now take advantage of member privileges to enhance your online shopping experience with us.
If you have ANY questions about the operation of this online shop, please e-mail the store owner.
A confirmation has been sent to the provided e-mail address. If you have not received it within the hour, please contact us.
Izrakstīties
Jūs esat izrakstījies no sava konta.
Jūsu iepirkumu grozs ir saglabāts, un tajā esošās preces tiks atjaunotas, tiklīdz jūs atkal pierakstīsieties savā kontā.
Fragments no grāmatas:
Nevienam nav iespējams nonākt līdz pilnībai bez nemitīgas Svēto Noslēpumu saņemšanas. Bez tiem nevar iegūt mīlestību, bez mīlestības – paklausību Kunga baušļiem, un bez paklausības nav iespējama pilnība. Kā saka viedais Zālamans: “Gudrības iesākums ir patiesa vēlme mācīties, rūpes par mācīšanos ir mīlestība, un mīlestība ir tās likumu ievērošana, bet likumu ievērošana – nemirstības ķīla, bet nemirstības ķīla tuvina Dievam; tāpēc vēlme pēc vieduma ieved valstībā” (Sal. gudr. 6, 7–20), Dieva Valstībā.
Tāpēc arī svētais abba Apolls, zinādams, ka dievišķā Euharistija ir spēks, kas rada dievišķo mīlestību, pieskaita to mīlestības baušļiem un saka: “Uz šiem diviem baušļiem, tas ir, uz biežas Euharistijas saņemšanas un mīlestības pret tuvāko, balstās visa bauslība un pravieši” (sal. Mt 22, 40).
Priekšvārds drīzumā nākošai grāmatai “Dvēseles labklājība grāmata”, ko sarakstījuši Korintas metropolītrs Makārijs un Sirdskaidrais Nikodēms Svētkalnietis – tie paši, kas sastādīja Filokaliju–Labestību
Garīgajā dzīvē vitāli svarīga ir attieksme pret Svēto Vakarēdienu – Svēto Euharistiju. Ne velti Kristus Pestītājs teica: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī. Kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība, un Es to uzcelšu pastarā dienā” (Jņ 6, 53–54).
Jautājums “Cik bieži jāpiedalās Svētajā Vakarēdienā?” ir bijis aktuāls vienmēr. Tā risināšanā būtu pareizi vērsties pie svētajiem Baznīcas tēviem un skolotājiem, jo viņu svētums liecina, ka viņi ir saglabājuši Kristus mācību tīru un nesagrozītu.
Šī nelielā grāmatiņa ir divu Baznīcas svēto – svētītāja Korintas Makārija un sirdsskaidrā Nikodēma Svētkalnieša kopdarbs. Pirmo reizi tā tika izdota grieķu valodā 1783. gadā Venēcijā. Latviskajā izdevumā godbijīgam lasītājam tiek piedāvāts iepazīties arī ar šo abu svēto dzīves gājumu, kas ļoti noder grāmatas kontekstā. Jāpiezīmē, ka šie svētie latviešu auditorijai ir pazīstami ar savu grāmatu “Labestība–Filokalija”.
Šī nelielā grāmatiņa nāca klajā laikā, kad garīgās dzīves līmenis Grieķijā piedzīvoja bīstamu lejupslīdi. Pēc Konstantinopoles krišanas 1453. gadā Grieķu Baznīca pārdzīvoja lielu teoloģiskās izglītības pagrimumu. Ļoti grūti pastāvēt un garīgi izdzīvot zem nepārtraukta musulmaņu spiediena. Pat Svētajā Atonā – mūku valstī garīgā dzīve atdzisa un ieviesās prakse piedalīties Svētajā Vakarēdienā tikai reizi gadā.
Garīgās dzīves atdzimšana Baznīcā nesaraujami ir saistīta ar kustību Baznīcā, kuras dalībniekus viņu pretinieki ironiski nodēvēja par kollivadiem1. Visi kollivadu līderi, to skaitā svētītājs Makārijs, sirdsskaidrais Nikodēms lielākoties netika saprasti un piedzīvoja vajāšanas. Ne velti Svētie Raksti saka: “Kā toreiz miesīgi dzimušais vajāja garīgi dzimušo, tā arī tagad” (Gal. 4, 29). Ja strīds par kollivu uzsāka teoloģiskus disputus Baznīcā, tad grāmata par nepārtrauktu piedalīšanos Svētajā Vakarēdienā kļuva par polemikas galveno tēmu.
Mums, tagadējiem kristiešiem, ir jāņem piemērs no tā, ar kādu nopietnību svētie tēvi izturējās pret katru, pat it kā visnenozīmīgāko garīgās dzīves niansi; ar kādu centību svētie centās turēt to, kas reiz nodots no apustuļiem: “Mīļie, tā kā man ļoti rūpēja jums rakstīt par mūsu kopējo pestīšanu, tad sirds mani spieda jūs pamācīt šinī rakstā turpināt cīņu par to ticību, kas svētiem reiz uzticēta” (Jūd. 1, 3). Ne velti tautas paruna vēsta: “Atdosi velnam mazo pirkstiņu, paņems roku.” Baznīcas vēsture liecina, ka nekad pat visniecīgākā piekāpšanās ticības lietās, ja tā notikusi pat ar bīskapu vai patriarhu svētību, nav devusi pozitīvus rezultātus. To mēs redzam ik uz soļa.
Kollivadu dzīves laikā šķita, ka uzvaras laurus plūc viņu pretinieki, taču neviens upurdarbs Dieva labā nekad nebija un nav veltīgs. Tas nesa simt-kārtīgus augļus. Mūsdienu Atona mūki ar godbijību un cieņu dēvē sevi par kollivadu pēcnācējiem. Kollivadi tiek atzīti par Baznīcas fundamentu, stingriem konservatoriem, cīnītājiem pret pasaules ietekmi un pasaules garu Baznīcā. Kollivadi pēc vispārējā atzinuma Pareizticīgajā Baznīcā lika pamatu svēto tēvu mantojuma atdzimšanai ne tikai Grieķijā, bet arī visā pasaulē.