Ceļš uz pilnīgu prieku grāmata

4.50€
rating
  • Ražotājs: Eikon
  • Kods: EI0000431
  • Pieejamība: Ir pieejams
baznicai.lv
Autors: Abats Sava
Nosaukums: Ceļš uz pilnīgu prieku
Iesējuma veids: cietie vāki
Lappušu skaits: 256
Izmērs: 17,0 cm x 11,5 cm x 1,5 cm
Valoda: Latviešu 
Grāmata tiek izplatīta ar Romas katoļu baznīcas kardināla Jāņa Pujata svētību 

GA­RĪ­GA CIL­VĒ­KA IEK­ŠĒ­JĀ RE­DZE UN IEK­ŠĒ­JĀ DZIR­DE

“Ja nu ta­va acs ir skaid­ra, tad vis­a ta­va mie­sa būs gai­ša.”(Mt. 6: 22)

“Tas, kurš ir cie­nīgs ie­rau­dzīt pats se­vi, ir la­bāks par to, kurš cie­nīgs ie­rau­dzīt Eņ­ģe­li.” (Sirds­skaid­rais Sī­ri­jas Iz­aks)

 

“Ik­vie­nam jā­zi­na, ka ir acis, kas dzi­ļā­kas par šīm acīm, un ir dzir­de, kas dzi­ļā­ka par šo dzirdi,” tei­cis sv. Ma­ka­rijs Lie­lais. “Tam, kurš ik brī­di vē­ro sa­vu dvē­se­li, sirds līk­smo­jas par at­klās­mēm. Tas, kurš prā­ta re­dzi kon­cen­trē pats se­vī, redz se­vī ga­ra rīt­aus­mu,” sa­cī­jis sirdsskaid­rais Sī­ri­jas Iz­aks.

Šo īpa­šo “iek­šē­jo” or­gā­nu at­tīs­tī­ba ir viens no ga­rī­gā cil­vē­ka iz­aug­smes rā­dī­tā­jiem. Mū­sos ir ga­rī­gās acis, ar ku­rām mēs re­dzam mil­jons rei­žu vai­rāk ne­kā ar mie­sī­ga­jām acīm.

Kas ir tas, ko vē­ro šīs ga­rī­gās acis? Tās ir ga­rī­gās pa­sau­les pa­rā­dī­bas. Jo ir ne ti­kai re­dza­mā pa­sau­le, bet arī Dievs, bez­ga­lī­gais Gars, bez­ga­lī­gais Prāts, kas ra­dī­jis vi­su ma­te­ri­āla­jā pasau­lē eso­šo; ma­te­ri­ālā pa­sau­le ir Vi­ņa do­mu (ide­ju) re­ali­zā­ci­ja. Ir ga­rī­gā, eņ­ģe­ļu pa­sau­le, kas ir ļo­ti lie­la un dzī­vo, pa­stā­vī­gi vē­ro­jot Die­vu un vi­sus Vi­ņa vis­va­re­nī­bas un aug­stā­kās gud­rī­bas dar­bus.

Mū­su ga­rī­gās acis vis­vai­rāk ir sais­tī­tas ar Die­vu, un ša­jā ga­dī­ju­mā to ak­ti­vi­tā­ti sau­cam par vē­ro­ša­nu, kon­tem­plā­ci­ju un die­vap­ce­ri. Šī vē­ro­ša­na un die­vap­ce­re var ie­snieg­ties pat bezga­lī­bā, jo arī Dievs ir bez­ga­līgs; tā spēj at­tī­rīt dvē­se­li no grē­kiem, piln­vei­dot to un aizvien vai­rāk tu­vi­nāt Die­vam, kurš ir mū­su gais­mas, do­mu un dzī­vī­bas Avots.

Tā­tad iek­šē­jās vir­zī­bas jeb ga­rī­ga­jam cil­vē­kam ir pa­kā­pe­nis­ki jā­at­tīs­ta spē­ja ne­mi­tī­gi koncen­trēt uz­ma­nī­bu se­vī: sa­vās do­mās un jū­tās, tiek­smēs, va­ja­dzī­bās un pār­dzī­vo­ju­mos.

Sirds­skaid­rais Sī­ri­jas Iz­aks rak­sta: “Pa­cen­ties ie­iet sa­vā iek­šē­jā klē­tī, un tu ie­rau­dzī­si de­be­su klē­ti, jo tās abas ir viens un tas pats: ie­ejot vie­nā, re­dzē­si abas. Val­stī­bas kāp­nes ir te­vī, ta­vā dvē­se­lē. At­brī­vo­jies no grē­ka, un tu pats se­vī at­ra­dī­si kāp­nes, pa ku­rām va­rē­si do­ties augšup.”

Iek­šē­jā re­dze sniedz ie­spē­ju tikt pes­tī­tam caur grē­ku no­žē­lu.

Bet ie­ska­ties uz­ma­nī­gi: vai gais­ma, kas te­vī, nav tum­sa?

Tā Kungs ru­nā par ne­ma­te­ri­ālo dvē­se­les ķer­me­ni — ie­tēr­pu un spē­ju re­dzēt to vai nu kaislību dub­ļos, vai ti­ku­mu dai­ļu­mā.

Iek­šē­jās re­dzes at­tīs­tī­ša­nās no­tiek lē­ni, tā­pat kā lē­ni no­tiek ār­iš­ķī­gā cil­vē­ka pār­tap­ša­na par iek­šē­ju cil­vē­ku.

Dievs cil­vē­kam vi­ņa grē­kus ne­at­klāj pēk­šņi. Ja Dievs tā da­rī­tu, cil­vēks ne­iz­tu­rē­tu un šausmās no­mir­tu.

Sva­rī­gā­kais iek­šē­jās re­dzes ie­man­to­ša­nas priekš­no­tei­kums ir ga­ra na­ba­dzī­ba (Svē­tī­gi ga­rā na­ba­gi (Mt. 5, 3)) un pa­ze­mī­ba. Cen­ties da­rīt rā­mas un pa­ze­mī­gas sa­vas do­mas, tad Dievs at­da­rīs ta­vas sirds acis.

Die­viš­ķās gais­mas ap­gais­mo­tas dvē­se­les acis ga­rā redz un pa­zīst pa­tie­so drau­gu — Vissaldā­ko Lī­ga­vai­ni — mū­su Kun­gu.

To­mēr nav daudz to, kas šā­du stā­vok­li sa­sniedz, un ti­kai re­tais ie­pa­zīst se­vi un sa­vu dvēseli. Vie­nī­gi caur dzi­ļas sa­triek­tī­bas un no­žē­las asa­rām tā ir kat­ram sa­ska­tā­ma. Iek­šē­jās re­dzes at­tīs­tī­bu trau­cē uz­ņē­mī­ba pret ār­ējiem ie­spai­diem — ār­ējo no­ti­ku­mu, stās­tu, grāmatu, sarunu pār­dzī­vo­ša­na.

Ie­ska­ties dzi­ļāk se­vī — un tu ie­rau­dzī­si vi­sus sa­vus sār­ņus un ne­ti­ku­mus.

Viens no cil­vē­ka gud­rī­bas mē­riem ir vi­ņa evaņ­ģē­lis­kais ie­naids pret se­vi (Kas kāds nāk pie ma­nis un ne­ie­nīst… pat sa­vu pa­ša dzī­vī­bu, ne­var būt mans mā­cek­lis (Lk. 14, 26)).

Tā­tad sirds­šķīs­tie Die­vu re­dzēs ne ti­kai pēc­nā­ves dzī­vē De­be­su Val­stī­bā, bet jau te, ze­mes vir­sū, dzī­vo­jot, un iek­šē­jais cil­vēks vē­ros se­vī iz­pau­ža­mies Die­va lie­lo mī­les­tī­bu, Vi­ņa vienmēr ne­mai­nī­gi la­bo Pro­vi­den­ci un sāks sa­prast, cik gud­ri Dievs va­da lik­te­ņus — gan vi­ņa pa­ša un tu­vā­ko cil­vē­ku, gan ve­se­lu tau­tu. Tā mie­rā un vie­no­tī­bā ar vi­su pa­sau­li vi­ņa ap­ri­mu­ša­jā dvē­se­lē vien­mēr būs dzir­da­mi Jā­ņa Zel­ta­mu­tes vār­di: “Par vi­su lai sla­vēts Dievs! Ale­lu­ja!”

Uzrakstīt atsauksmi

Please login or register to review